Melmots Klaiņotājs

 1816. gada rudenī Dublinas Trīsvienības koledžas students Džons Melmots ierodas pie sava mirstošā onkuļa muižas, gatavojoties mantojumam. Mantojuma dokumentā, starp citu, ir norādīts iznīcināt kādu seno manuskriptu, kas glabājas viņa kabinetā, un sadedzināt vīrieša portretu, kas karājas virs rakstāmgalda ar... uzrakstu "Dž. Melmots, 1646", kura oriģināls, saskaņā ar vecā vīra pēdējiem vārdiem, joprojām ir dzīvs... Tā sākas viena no visvairāk satraucošajām un biedējošajām grāmatām romantisma literatūrā – "Melmots Klaiņotājs" (1820) angļu rakstnieka Čārlza Roberta Metjūrina. Šis oriģinālais filozofiskais romāns un viens no spilgtākajiem Eiropas gotiskās prozas paraugiem stāsta par traģisko likteni Īrijas aristokrāta 17. gadsimtā, kurš, būdams apsēsts ar "bezgalīgu tieksmi uz aizliegto zināšanu", pārdeva savu dvēseli velnam un ieguva viszinības, priekšnojautas un pārdabiskā ilgmūžības dāvanu – dāvanu, kas kļuva par viņa lāstu. Pēcnācēju lasītāju uztverē Metjūrina grāmata, iznākot ārpus šaurajām robežām "biedējo" žanrā, kļuva par atzītu pasaules literatūras šedevru.