Roboti

Tas bija sen. Tad es pirmo reizi piegāju pie durvīm ar uzrakstu "Robotu laboratorija". Atvēru durvis un ieraudzīju dīvainas rokas, kas karājās no kaut kur augšas. Nē, tās nebija cilvēka rokas, bet robota. Bezpalīdzīgi tās karājās, atdalītas no "ķermeņa" -... metāla skapja, kas stāvēja stūrī. Pie rokām no skapja stiepās vadi. 
Un pēkšņi šīs locītavainās rokas sāka kustēties, pārvietoties. Robots saņēma uzdevumu savākt pa grīdu izkaisītos plastmasas kubiņus un salikt tos kastē. 
Viena no rokām pārvietojās virs galda, sāka meklēt. Tā nedaudz trīcēja, it kā nervozējot. Beidzot atrod. Paņem kubiņu un aiznes uz kasti. Dodas pēc otra. Uzdevums, tomēr, sarežģās. Ceļā rokas uzstāda vertikāli šaha galdu. Bet robots nepazūd. Roka piegāja pie šaha galda pavisam tuvu un "pārkāpa" pāri tam. 
Tālāk, pēc jauna uzdevuma, robots savāca bērnu piramīdu no krāsainiem aplīšiem. Atrada tos uz galda un uzsēja uz koka kājiņas. Turklāt nevis haotiski uzsēja, bet vispirms uzlika vislielāko apli, bet pēc tam visus mazākos un mazākos.