Prorokojums: Prorokojums. Ienaidnieks mana ienaidnieka. Saprast pravieti. Es atmaksāšu

..Mana seja bija pārklāta ar dedzīgu sviedru, rokas un kājas trīcēja, bet ķēde peldēja pa mitro krūtīm, it kā dzīvā. Īsajā atpūtas brīdī es grūti paspēju noslaucīt no plaukstām zaļās asinis no Radījumiem, lai neslīdētu zobenu rokturi, noslaucīt seju ar... drānu, kas nezināmu iemeslu dēļ bija parādījusies, un pārrēķināt palikušos dzīvos draugus. Ar katru maiņu mūs kļuva arvien mazāk. Gāja bojā Vienroka, pēc tam trīs palikušie karaļa gvardes karavīri, pēc tam vēl pāris adepšu. Pēc tam divas divzobainās Radījumi paņēma dzīvības uzreiz četriem... Uz kājām palika tikai Merions, Samirs, es un Bono, pēdējais karavīrs no piecinieka Dika. Mēs jau mainījāmies pa vienam, izņemot divas minūtes ārpus cīņas, un atkal cīnījāmies, cīnījāmies, cīnījāmies. Laiku mēs jau sen nesekoja: tas vairs nebija svarīgi. Pēc manām subjektīvajām sajūtām, cīņa ilga jau trīs dienas. Bet kādā brīdī, nogalinot nākamo Radījumu, mēs pēkšņi negaidījām nākamo, un tad pa klinti skrēja balta viļņošanās, un tie aizvērās! Neizprotot, kas īsti notika, mēs pēc inerces vēl nedaudz stāvējām, gandrīz iedurti bezdzīvā pelēkā akmenī, un tad mums sāka skaidroties, ka cikls ir pabeigts! Ka Radījumu vairs nebūs! Nākamajos septiņos gados!